Klienta pārbaude sankciju un politiski nozīmīgu personu sarakstos ir būtiska klienta izpētes daļa. Tomēr praksē arvien biežāk rodas situācijas, kad formālajās datubāzēs nekas problemātisks netiek konstatēts, bet publiski pieejamajos avotos par klientu, tā patieso labuma guvēju vai saistītajām personām atrodama negatīva informācija.
Tā var būt informācija par iespējamu krāpšanu, korupciju, nodokļu pārkāpumiem, tiesvedībām, finanšu noziegumiem vai citām darbībām, kas var būt nozīmīgas klienta riska izvērtēšanā.
Šādos gadījumos svarīgākais jautājums nav tikai – vai par klientu ir negatīva informācija?
Daudz būtiskāk ir saprast, cik uzticama ir šī informācija, ar ko tā ir saistīta un vai tā maina klienta NILLTPF riska profilu.
Publiski pieejama informācija var būt nozīmīga arī aizdomīgu darījumu izvērtēšanā. FID vadlīnijās publiski pieejama informācija ir minēta kā viens no konteksta elementiem, kas kopā ar citu informāciju par klientu var palīdzēt identificēt aizdomas par NILLTPF.
Viena no izplatītākajām kļūdām klienta izpētē ir koncentrēties tikai uz formālajām pārbaudēm.
Klients nav sankciju sarakstā.
Klients nav politiski nozīmīga persona.
Patiesais labuma guvējs ir identificēts.
No pirmā acu uzmetiena viss šķiet kārtībā.
Tomēr šādas pārbaudes pašas par sevi vēl nesniedz pilnīgu priekšstatu par klienta risku. Publiskajos avotos var būt pieejama informācija par apstākļiem, kas būtiski maina klienta riska profilu.
Piemēram:
Tāpēc klienta neesamība sankciju vai PNP sarakstā automātiski nenozīmē zemu risku.
Nē.
Negatīva publikācija pati par sevi vēl nepierāda, ka klients ir veicis noziedzīgu nodarījumu vai ka sadarbība ar viņu ir jāpārtrauc.
Publiskajā telpā pieejamās informācijas kvalitāte var būt ļoti atšķirīga.
Ir būtiska atšķirība starp:
Tādēļ negatīvas informācijas pārbaudes mērķis nav automātiski klasificēt klientu kā augsta riska klientu. Mērķis ir izvērtēt informācijas ticamību, būtiskumu un saistību ar konkrēto klientu.
FID pieeja aizdomīgu darījumu izvērtēšanai arī uzsver nepieciešamību nošķirt faktu no viedokļa vai pieņēmuma un vērtēt faktu kopā ar tā kontekstu.
Konstatējot negatīvu informāciju par klientu, būtu jāvērtē vairāki aspekti.
Informācijas avots. Vai informāciju publicējusi valsts iestāde, uzticams medijs vai anonīms interneta resurss?
Informācijas aktualitāte. Vai notikums ir nesens, vai tas noticis pirms daudziem gadiem?
Informācijas būtība. Vai publikācija attiecas uz finanšu noziegumiem un korupciju vai uz strīdu, kam nav būtiskas saistības ar NILLTPF risku?
Saistība ar klientu. Vai informācija tieši attiecas uz klientu, tā PLG vai vadību, vai arī saikne ir tikai netieša?
Procesa stadija. Vai pastāv tikai aizdomas, notiek izmeklēšana vai jau ir spēkā stājies tiesas nolēmums?
Informācijas apstiprinājums. Vai to pašu informāciju iespējams pārbaudīt arī citos neatkarīgos avotos?
Jo nopietnāka informācija un uzticamāks tās avots, jo rūpīgāk jāizvērtē tās ietekme uz klienta riska profilu.
Negatīva informācija ne vienmēr būs atrodama par pašu juridisko personu.
Daudzos gadījumos būtiskākais risks var būt saistīts ar personu, kas atrodas aiz uzņēmuma – tā patieso labuma guvēju, īpašnieku, valdes locekli vai citu personu, kura faktiski kontrolē uzņēmumu.
Piemēram, uzņēmumam pašam var nebūt negatīvas vēstures, taču tā PLG var būt saistīts ar:
Šādā situācijā nepietiek secināt, ka "par klientu negatīvas informācijas nav". Jāvērtē arī tas, vai informācija par personām, kas kontrolē klientu, ietekmē klienta kopējo riska profilu.
Padziļināta uzmanība būtu jāpievērš gadījumiem, kad publiskajos avotos pieejama informācija par:
Īpaši nozīmīga var būt situācija, kad negatīvā informācija sakrīt ar citiem klienta riska faktoriem.
Piemēram, klientam ir sarežģīta īpašumtiesību struktūra, nav skaidra līdzekļu izcelsme un vienlaikus par PLG pieejama informācija par iespējamu finanšu krāpšanu.
Atsevišķi katrs faktors var nebūt pietiekams secinājumam, taču kopā tie var būt pamats padziļinātai klienta izpētei.
Ja konstatētā negatīvā informācija ir būtiska un var ietekmēt klienta riska profilu, viens no nākamajiem soļiem var būt papildu informācijas iegūšana no paša klienta.
Atkarībā no situācijas var būt nepieciešams:
Svarīgi ir ne tikai saņemt klienta paskaidrojumu, bet arī izvērtēt, vai tas ir ticams un saskan ar citos avotos pieejamo informāciju.
Ne vienmēr.
Negatīvas informācijas konstatēšana pati par sevi nav automātisks pamats atteikt klientam vai pārtraukt darījuma attiecības.
Lēmumam jābalstās uz konkrētās situācijas un riska izvērtējumu.
Pēc papildu izpētes var izrādīties, ka informācija:
Taču var būt arī pretēja situācija – papildu izpēte atklāj jaunus riska faktorus un rada nepieciešamību veikt padziļinātu klienta izpēti, mainīt klienta riska līmeni vai izvērtēt turpmāko sadarbību.
Viena no būtiskākajām kļūdām ir konstatēt negatīvu informāciju, to iekšēji apspriest, bet klienta lietā neatstāt skaidru pamatojumu pieņemtajam lēmumam.
Klienta lietā būtu lietderīgi dokumentēt:
Tas ir īpaši svarīgi situācijās, kad organizācija pēc negatīvas informācijas izvērtēšanas nolemj turpināt sadarbību ar klientu.
Dokumentācijai jāļauj arī pēc laika saprast ne tikai kāds lēmums tika pieņemts, bet arī kāpēc tas konkrētajā brīdī tika uzskatīts par pamatotu.
Dažkārt papildu informācijas iegūšana risku nenovērš, bet tieši pretēji – rada jaunus jautājumus.
Piemēram:
Šādā situācijā negatīva publikācija vairs nav jāvērtē izolēti. Tā kļūst par vienu no elementiem kopējā klienta un tā darījumu kontekstā.
FID vadlīnijas norāda, ka aizdomīga darījuma izvērtēšanā jāanalizē gan konkrētais fakts, gan tā konteksts, tostarp klienta darbība, finanšu plūsmas, PLG, līdzekļu izcelsme, vēsturiskie darījumi un publiski pieejamā informācija.
Klienta pārbaude sankciju un politiski nozīmīgu personu sarakstos ir svarīga, taču tā nesniedz pilnīgu priekšstatu par klienta risku.
Publiski pieejama negatīva informācija var būt būtisks papildu signāls, kas palīdz identificēt riskus, kuri nav redzami formālajās datubāzēs.
Tomēr arī šeit svarīgākais nav mehāniski atrast negatīvu publikāciju. Būtiski ir saprast tās avotu, ticamību, aktualitāti, saistību ar klientu un ietekmi uz kopējo riska profilu.
Tādēļ kvalitatīva klienta izpēte nozīmē ne tikai pārbaudīt, vai par klientu kaut kas ir atrodams, bet arī spēt pamatot, ko atrastā informācija nozīmē un kāpēc organizācija, ņemot to vērā, pieņēmusi konkrētu lēmumu.
Nodarbību ciklā tiks aplūkotas iekšējās kontroles sistēmas (IKS) būtiskākās sastāvdaļas un to piemērošana atbilstoši spēkā esošajām NILLTPFN un Sankciju likuma prasībām.
Dalībniekiem tiks sniegts pārskats par klientu izpētes, risku novērtēšanas, sankciju kontroles un datu apstrādes procesiem, kā arī to organizēšanas pamatprincipiem uzņēmuma darbībā.
Papildu tiks aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar risku pārvaldību praksē, sadarbības partneru kontroli un sankciju riska novērtēšanu. Kā arī tiks analizētas kontrolējošo iestāžu – VID un FID – prasības un pārbaužu pieeja, kā arī biežāk konstatētās nepilnības iekšējās kontroles sistēmās.
NILLTPFN pakalpojumu sniedzējiem ir svarīgi nodrošināt, ka viņu klienti un darījumi ir atbilstoši starptautiskajiem un vietējiem noteikumiem. Mūsu iekšējās kontroles sistēma palīdz uzņēmumiem efektīvi pārvaldīt riskus un nodrošināt atbilstību regulējumam.
Abonēt IKS metodikas, subjektu apmācības: NILLN.LV IKS komplekti
Reģistrēties bez maksas: PARTNERsafe risku pārvaldības platforma
Pēdējos gados gan Latvijas uzraugošās iestādes, gan starptautiskie regulatori arvien lielāku uzmanību pievērš tam, vai organizācijas spēj pamatot, kāpēc konkrētam klientam piemērota tieši padziļinātā klienta izpēte. Arvien svarīgāka kļūst ne tikai dokumentu iegūšana, bet arī risku izvērtēšana un pieņemto lēmumu dokumentēšana.
Vienkārši sakot – ja klienta risks ir augstāks, arī klienta izpētei jābūt padziļinātai.
Klienta līdzekļu izcelsmes (Source of Funds jeb SOF) noskaidrošana pēdējos gados ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem klienta izpētes elementiem. Ja agrāk daudzos gadījumos pietika ar klienta paskaidrojumu vai bankas konta izrakstu, tad šodien uzraugošās iestādes sagaida daudz padziļinātāku pieeju.